14. janvāris. Nu jau nedēļu pieturos pie Dikāna diētas.
Tagad ir sestā Kruīzes Fāzes diena.
Šorīt uzkāpu uz svariem...60 kg.
Ja svars zūdīs tik ātri, tad man Kruīzes Fāze būs daudz īsāka, nekā to paredz grafiks.
Jāpiebilst, ka nestaigāju 20 min dienā, ka rakstīts grāmatā, tomēr katru rītu man ir skrējiens līdz bērnudārzam, tad līdz darbam, un vakarā atpakaļ, kas aizņem 45 min uz katrā vīrzienā, kā arī parasti skrienu pa 30 min reizi nedēļā (āgrāk to darīju 2-3 reizes nedēļā, bet kādu laiku atpakaļ iesāpējas celis un vairāk pa 1 reizi man ir parāk grūti...21. janv. iešu pie ārsta) tāpēc es nedomāju ka ir nepieciešamība vel pastaigāties.

Ēdiena ziņā man nepatīk tas, ka ļoti daudz laika ir pāpavada virtuvē, gatavojot sev ēst, plānojot nākamo dienu, skriet uz veikalu pakaļ kādam niekam, ko var ēst. Arī naudas ziņā diezgān dārgi sanāk.

Tas, ka man katru dienu jātaisa ēst bērnam un vīram arī nav viegli. Tās smaržas....vai...
Bērns visu laiku mēģina mani "uzcienāt" ar kādu Baunti, bilciņu vai konču, kas palika no Ziemassvētkiem diezgan ievērojamā daudzumā. Saka: nu vismaz vienku kumosiņu, nu vismaz druscītiņ! 
Ārprāts!

Cerams, ka izturēšu, kaut arī tagad nav nevienas domas šo pasākumu atmest. Vienīgais, ir jāaiziet pie ārsta, jāizārstē celis, tad jau varēšu vairāk skriet (bez kā es nevaru dzīvot pat ziemā).

Sajūtas man ir normālas, tikai Uzbrūkuma Fāzē visu laiku kurkstēja vēders un bija neparasta, nepatīkama sajūta. Tas pārgāja, kad uzsāku nākamo fāzi. Tagad pat ēst gribās mazāk, varbūt tas ir saistīts ar to, ka nevar ēst, ko gribētos, varbūt, ka rakstīts grāmatā, tāpēc, kā ēdod daudz ar proteīniem bagātās pārtikas organisms izdala vielas, kuras noslāp bada sajūtu...nezinu.


Līdz nākamai atskaitei!