Dikāna Diētas 2. fāzes 10-tā diena.

Vakar pamanīju, ka mana attieksme, pret visu ar manīm notikošo, strauji mainījās.
Tagad esmu pilna ar optimistu, un esmu gatava cīnīties līdz galam.

Sapratu, ka ir ļoti liela nozīme taisīt ēdienu no atļautiem produktiem tā, lai ēdiens sanāk garšīgs, tad negribās našķēties, pat domas tādas nenāk prātā.
Āgrāk mani tracināja taisīt ēst citiem, kad man pašai to nedrīkst. Tagad, es ievēroju, tas attiecās vairāk saldumiem, man pietiek pasmaržot...no visas sirds izbaudīt to aromātu un viss, man vairāk negribās to kārumu.
Nezinu, vai tas nostrādā uz visiem, tomēr man palīdz. Āgrāk es domāju, ka labāk nesmaržot to, ko gribētos apēst un vispār tuvāk nerasties, lai nebojātu garīgo, tomēr, izrādījās, ka tā nav.

Vienīgais un baigais mīnuss, ka nevaru bieži skriet. Brīvdienās noteikti vienu reizi paskriešu kādus 40 min, tomēr es pamanīju, ka mans ķermenis zaudē tvirtumu, it īpaši vēders un krūtis. Tas nav labi!!! Jāpatrenējas vairāk, bet nav laika un celis sāp.

Pamanīju, ka man palika mazāks vēders un vaigi, kaut arī pats "tauku slānis" uz vēdera nesamazinājies (it kā). Domāju, ka jāpakačā presīti, ko šodien arī sākšu darīt.

Ceru ka atradīšu laiku kaut maziem treniņiem un izārstēšu celi!

Lai spēks ir ar mani!!!! :)))